Kādu dienu ar vīru pārrunājot jautājumu par ģimenes pieaugumu, nonācām pie secinājuma, ka nu trešo bērnu mēs gribētu. Un pēc kāda laiciņa, gatavojot svētku mielastu, saskāros ar jocīgām sajūtām - likās ka ceptās kotletes nelabi smako, tuvāk noskaidrojot, izrādijās, ka citiem šī smarža likās neticami kārdinoša. Tā nu man radās pirmās aizdomas par to, ka ir ietājusies grūtniecība. Pēc dažām dienām parādījās milzīgs nogurums, spēka zudums un kaulu sāpes. Veicot grūtniecības testu, tas bija pozitīvs, atlika tikai aiziet pie ārsta un apstiprināt to. Pēc kāda laiciņa devos pie ginekologa un USG apstiprināja grūtniecības iestāšanos un turklāt, ginekoloģe mani apsveica ar dvīņiem. Tas, ka pēkšņi gaidi vairāk par vienu bērnu ir pārsteidzoši saviļņojošas un šokējošs fakts. Šīs sajūtas mani pārņēma un es nezināju kur man likt šīs emocijas.
Ar šo brīdi mūsu ģimenes ikdiena stipri mainījās. Ar prātu es sapratu, ka būs vel divi mazuļi, bet praktiski kā tas būs, sapratu tikai tad, kad to piedzīvoju.
Atnākot mājās, vīrs mani sagaidīja un uz reiz noprata, ka kaut kas ir savādāk nekā citreiz. Īsti neatceros, bet man liekas, ka uz jautājumiem es varēju atbildēt tikai ar siltu smaidu.
Labi jau ka mūsdienās ir sonogrāfs un bildītes, kur skaidri melns uz balta bija redzami divi mazi kokoniņi, kuri nepārprotami liecināja par divolu grūtniecību! Tad nu pēdīgi, saņēmos un teicu, ka viss ir kārtībā. Nezinu kā viņš tik viegli uzminēja, bet laikam tajā vakarā tie bija tie nedaudzie vārdi, ko no viņa dzirdēju: "Tikai nesaki, ka mums būs dvīņi?".
