Abi ar vīru bijām nolēmuši, ka par trešo grūtniecību ilg nevienam neteiksim, lai tas būtu kā pārsteigums citiem un noslēpums mums pašiem. Jo starp paziņām, draugiem un radiem vairāk kā divi bērni ir retums. Nu lai kā tur arī būtu, tas viss neizdevās, jo mūsu pārsteigums (dvīnīši) plus šoks un prieks, to visu izmainīja.
Mazajiem bija kādas sešas nedēļas, ka par viņu eksistenci uzzināji visi radinieki.
Mēs aizbraucām ciemos pie manas vecmammas, lai padalītos mūsu pārsteigumā un uzzinātu, ko vairāk par to, vai kaut kur dzimtā ir bijuši dvīnīši.
Tur arī mēs pirmo reizi uzzinājām, ka manas vecmammas mammas māsas meitai ir bijušas divas dvīņu meitenītes, bet tā kā tas bija 20 gs. 30 gados, tad kaut kādu iemeslu dēļ gan dvīnītes, gan viņu mamma neizdzīvoja un līdz ar to, mēs par to eksistenci uzzinājām tikai tagad. Tāpēc abas manas māsas šobrīd ir mazliet sabijušās, ka pastāv iespēja arī viņām tikt pie dvīnīšiem.
Bet atgriežoties pie tā, kā par mazajiem uzzināja radinieki. Mana vecmamma bija bija tik sajūsmināta, ka ļoti vēlējās paziņot visiem tuvākajiem radiem – viņa tiem piezvanīja un lika minēt, kurš no viņas mazbērniem ir gaidībās un gaida dvīnīšus. Tad nu reakcijas no katra bija citādākas – kāds it kā pa jokam teica: «tad jau jums laicīgi jāpiesakās soc dienestā», kāds vēlēja laimi, veselību, kāds izturību, kāds satraucās kā nu būs, kādam bija jautājumi, kā tad tā – jums gadījās, vai kā? Bet kopumā visi uztvēra pozitīvi, vismaz mūsu klātbūtnē, neko negatīvu neteica. Un paldies viņiem par to, jo mūsu ģimenei šis bija ļoti skaists, brīnumu pilns un neticams notikums, pie kā pašiem bija jāpierod.
Cik atceros, mēs par dvīnīšu gaidībām pateicām diviem tuviem cilvēkiem, pārējie uzzināja no viņiem, kā mēs sakam - klusie telefoniņi mūsu ģimenē labi strādā. Es novērtēju to, cik labi ir tas, ka apkārt ir cilvēki kuriem mēs esam svarīgi un nozīmīgi.
