Nezinu vai tā ir sakritība, liktenis, viedums, bet varbūt tā ir spēja paredzēt nākotni? Tomēr man gribas teikt, ka ar vēlmēm ir jābūt uzmanīgiem, jo palaistas kosmosā (izsacītas), tās mēdz atgriezsties, bieži vien ne uzreiz, bet pēc kāda ilgāka laika. Tieši tā tas notika arī ar mums.
Atceros, ka gaidot pirmo bērniņu, tas bija jau pirms gandrīz 16. gadiem, mēs ar vīru runājām, ka interesanti un forši būtu, ja tomēr viena bērniņa vietā būtu divi uzreiz. Īpaši dvīnīšus vēlējās mans vīrs, jo tad jau pie vienām sāpēm un vienām problēbām izaug divi bērniņi un ar to arī varētu pietikt.
Nu redzat, iet laiks daudz kas aiziet un daudz kas arī atgriežas.
Domājot par sevi bērnībā, mani vienmēr uzmanību sasitīja dvīņi, atceros identiskos dvīņu brāļus un dvīņu māsas, kurās meklēju atšķirības. Un tad atceros māsas – par kurām man kāds stāstīja, ka tās ir dvīnes, bet es nespēju noticēt, jo viņu atšķirības bija tik izteiktas. Kā arī viens no mīļākajiem stāstiem bija «Divas Lotiņas» -, kuru lasot, es nekā nevarēju saprast kā vecāki kaut ko tādu var nodarīt saviem bērniem – izšķirot tās. Arī pieaugot vienmēr vēroju un domāju par to kā vecāki tiek galā uz reiz ar diviem, kā tas ir - būt par dvīņu vecākiem – vienmēr domāju, ka dvīņu vecāki ir kaut kādā veidā īpaši. Nu jā, tā domājot, laikam jau arī sev dvīņus piedomāju.
Tāds neticams un īsti neizskaidrojams notikums priekš manis ir mūsu dzīves vietas izvēle pirms 5. gadiem. Ienākot dzīvot šajā mājā pamanīju, ka pirmajā stāvā dzīvo 1. gadu vecas dvīņu meitenītes, kuras likās ļoti interesantas un vienā un tai pašā laikā ļoti līdzīgas un ļoti atšķirīgas. Pēc kādiem 2 gadiem pamanīju vienu mammu, arī no mūsu kāpņu telpas, ar lielu punci. Pēc kāda neilga laiciņa biju dikti izbrīnīta, ka tad, kad viņa brauca mājās no slimnīcas tētim rokās bija divi mazi kokoniņi – viens zilā un otrs rozā kombinzoniņā – arī šī ģimenīte bija sagaidījusi dvīnīšus. Un nepagāja ne deviņi mēneši, ka arī mūsu ģimenē pieteicās dvīņi. Nezinu, vai kādam tas šķiet dīvaini, vai arī pilnīgi ikdienišķi, bet man tas liek domāt par priekšvēstnešiem. Jo mūsu 4 stāvu mājā dzīvo 3 ģimenes, kurās aug dvīnīši. Kaimiņi no otras kāpņu telpas, smejoties saka: «uz jūsu auglīgo kāpņu telpu jau nemaz nevar nākt.»
Trešais interesantais fakts, kas kopā ar iepriekš minētajiem palīdzēja nonākt pie dvīņiem ir mūsu lielo bērnu vēlmes. Kādus vairākus gadus mūsu lielie bērni, katrs savā reizē un citreiz abi kopā mums prasīja, ka vēlas mazuli. Tas jau it kā tā kā parasti, bet māsa prasīja māsiņu, jo viņai jau ir brālis, bet brālis prasīja brālīti, jo savukārt viņam jau ir māsa. Un atceroties reizes, kad viņi strīdējās par to, ka katrs grib savu mazuli un savu dzimumu, šobrīd ir mazliet mistiski, jo to ko abi pasūtīja, to arī dabūja – brālīti un māsiņu. Bet ir sanācis pilnīgi pretēji – lielais brālis spēlējas ar mazo māsu un abiem kopā ir ritīgi jautri un lielā māsa spēlējas ar mazo brāli un bieži vien labprāt kopā pavada laiku.
Mēs esam ļoti pateicīgi par mums uzticēto uzdevumu audzināt dvīņus, bet vienlaicīgi esmu sākusi ticēt tam, ka nekas nenotiek tā pat vien, un, ka katram notikumam ir sava nozīme un savs uzdevums. Tāds lūk «taureņa efekts».
