Es ar nepacietību gaidīju to brīdi, kad beidzot varēšu ieraudzīt savus brīnumiņus, viņu dzimšanas datums jau bija noteikts un galvenais uzdevums bija to sagaidīt.
Kādas četras nedēļas pirms noteiktā laika es jau vairākas reizes paviesojos slimnīcā, jo bija jūtamas vieglas kontrakcijas, kuras reizēm nepārgāja pat dienakti. Tā kā visu grūtniecības laiku daktere lika uzmanīties un sekot līdzi savām sajūtām, tad nu pie tādām vieglām kontrakcijām arī devos uz dzemdību nodaļu Cēsīs, lai pārliecinātos ka viss ir kārtībā. Laikam jau pēdējā mēneša laikā slimnīcu apciemoju kādas 4 reizes un galu galā pārliecinājos, ka īsti dzemdības vel nav sākušās un varu «tusnīt» tālāk. Tad kad mazie piedzima, daktre teica, ka brālis esot izlecis pats, jo bijis ļoti zemu noslīdējis, un tas esot bijis par iemeslu tam, ka ik pa laikam tonizējās dzemde, gan no smaguma, kas viņai bija jānes, gan no tā, ka mazais atradās dikti zemu.
Man nebija jāizdara izvēle būt vai nebūt ķeizaram, jo mana iepriekšējā grūtniecība beidzās ar ķeizaru, un līdz ar to man neviens pat nepiedāvāja dabīgās dzemdības. Patiesībā, man ļoti gribējās dzemdēt pašai. Bet nedrošība par to, kā tas varētu beigties, izdarīja savu. Par citām iespejām es zināju, bet pieņēmu lēmumu labāk klausīt daktera padomam. Laikam jau drošība vienmēr ir pirmajā vietā.
Tad pienāca lelā diena, mans vīrs kopā ar mani devās uz slimnīcu – mani veda uz operācijas zāli, bet vīrs palika gaidot uzgaidāmā telpā. Mums vel priekšā bija liels pārsteigums, jo mēs zinājām par to, ka būs meitiņa, bet otrs mazulis savu dzimumu pamanījies neatklāt. Bijām izdomājuši vārdiņus katrai no iespējamām situācijām – 4 meiteņu vārdus un 4 puišu vārdus, jo mūsu bērniem katram ir pa diviem- dvīņu otrie vārdi tika doti par godu vecvecākiem. Tajā brīdī likās, ka tas ir ļoti svarīgi.
Aptuveni pēc 40 minūtēm Lielais notikums bija noticis. Ir tik grūti aprakstīt sajūtas, kuras es piedzīvoju tajā brīdī, kad pasaulei sevi pieteica mūsu dvīņi - pirmais bija dēliņš un pēc vienas minūtes meitiņa. Dēlam piedzimstot bija tādas ovācijas – tik liels puika, 3,750kg liels! Otrs mazulis ir meitiņa – kāda maziņa 2,400 kg! Atceros, ka bija tāda jocīga sajūta, dzirdot brāli raudājam tā skaļi, bet māsu īsti nē; kāds no personāla viņu visu laiku masē un saka: «raudi, mosties». Nu jā, mani pārņēma liels satraukums. Bet tiklīdz izdzirdēju māsu raudam, tā sapratu, ka viss būs kārtībā. Pirms mazos nesa uz nodaļu es palūdzu, lai man tos iedod sabučot un nezinu kāpēc, bet bija tāda sajūta, ka man viņus uzreiz ir jānosauc vārdos. Tad mazuļus aiznesa un tētis tos sagaidīja kopā ar bērnu māsu. Beidzot sajutu mieru un varēju mierīgi aizmigt. Darbs bija padarīts – garš, grūts, bet neizsakāmi skaists laiks – astoņu ar pusi mēnešu garumāJ.
