Ir jau daudz dzirdēts, ka bieži dvīņi piedzimst pirms laika. Tad kādu laiku tiem jāpavada ārstu uzraudzībā ievietotiem inkubatoriņā. Bet kad tas skar tevi pašu, tad viss dzirdētais un lasītais iepriekš šķiet mazsvarīgs un nenozīmīgs, salīdzinot ar paša piedzīvoto.
Kopš mazie piedzima ir pagājusi viena diena, kurā mēs viens otru sākam iepazīt mazliet citādākos apstākļos, nekā iepriekšējos astoņos ar pusi mēnešos.
Pirmajā dienā pēc operācijas nevarēju grozīties un staigāt, tāpēc rūpes par mazajiem uzņēmās nodaļas bērnu māsiņa un mans vīrs. Mans uzdevums bija sākt ražot pienu, šajā procesā man ļoti palīdzēja bērnu māsa, kas ik pa stundiņai mazos lika man pie krūts un mācīja zīst. Brālim zīšana padevās uzreiz un ātri vien vēders bija pilns, bet māsiņai nekā neizdevās piepildīt punci. Tik līdz viņa pamodās, divas reizes iekampa, tā lielais miegs bija klāt un gulēja tik nost. Pirmā diena tā arī pagāja. Vakara pusē likās, ka bērnu māsiņa izskatās noraizējusies, īpaši pēc tam, kad lūdza man atslaukt pieniņu, lai varētu pabarot māsiņu ar šprici. Tā īsti nekas tur neizdevās, turklāt mazā māsiņa sāka palikt arī dzeltena. Tāpēc, no rīta pie mums paviesojās daktere un norīkoja analīzes. Arī brālis sāka palikt dzeltens, bet viņš bija pietiekoši aktīvs un labprāt ēda. Tāpēc par viņa veselību ārstiem satraukumu nebija. Pēc kāda laika daktere atgriezās ar analīžu rezultātiem un aiznesa māsiņu uz inkubātoru sauļoties. Daktere pastāstīja, ka nav īsti labi analīžu rezultāti un konsulējoties ar Valmieras perinatālās nodaļas ārstu, pieņēma lēmumu māsu pārvest uz Valmieru.
Tajā brīdī es nobijos un sāku raudāt, bet protams sapratu, ka tur viņai būs drošāk.
Briesmīgākais tajā brīdī likās tas, ka māsu vedīs prom pilnīgi vienu, pat nepiedāvājot kādam no vecākiem braukt līdzi. Nemaz nerunājot par to, ka viņa paliks viena, bez sava dvīņu brāļa, ar kuru kopā bija pavadījusi astoņus ar pusi mēnešus. Man tas likās pilnīgi murgaini, netaisni un pat noziedzīgi gan pret mums, gan pret mazo māsiņu.
Protams mēs sapratām, ka māsai ir nepieciešama speciāla palīdzība, bet sapratām arī to, ka mums kā mammai un tētim ir tiesības būt kopā ar saviem abiem bērniem.
Galu galā pēc ilgas pārliecināšanas, argumentēšanas un kaudzēm asaru, māsu veda no Cēsīm uz Valmieru ar speciālo mašīnu, bet vīrs mani un dvīņu brāli veda ar privāto mašīnu.
Bija pagājusi tikai viena diena, bet dvīņuki mūsu dzīvi jau bija apgriezuši ar kājām gaisā.
Vel jau nekas nebija beidzies, viss tikai sākās. Valmierā māsu ievietoja inkubatoriņā ārstu uzraudzībā, bet man ar brāli piešķīra jauku istabiņu. Mēs protams vēlējāmies, lai ar mums kopā ir tētis, bet to neļāva.
Tas, ka biju Valmieras slimnīcā netālu no savas meitiņas, mani nedaudz mierināja, bet tas, ka viņa gulēja inkubatorā pieslēgta pie dažādiem aparātiem, kur viņu baroja caur zondi un vel visi citi vadiņi un sistēmas – nu skats bija biedējoš. Katru reizi, kad brālis aizmiga, gāju pie māsas, lai viņu apskatītu.
Tādās situācijās, pats trakākais ir tas, ka ārsti īsti neko nestāsta un es nesaprotu, ko drīkstu darīt, bet ko nedrīsktu. Es stāvu pie inkubatora un neko nesaprotu, raudu, gribu samīļot, bet visi tie vadi, bail aiztikt. Nu cik ilgi tā raudāšu? Galu galā pieņēmu lēmumu, ka tāda raudāšana jau nekā nepalīdz, bet tas ko varu darīt ir kopā ar dvīņu brālīti māsai saražot pieniņu, lai viņu nebūtu jābaro ar mākslīgo maisījumu. Tā arī darīju un katru dienu mēs māsai varējām piedāvāt ar vien vairāk piena. Tas priecēja! Priecēja arī tas, ka pie mums ciemos brauca un visu dienu uzturējās mans vīrs. Bieži vien viņš gāja pie māsas to mīļoja un tad vienu reizi viņam pat piedāvāja māsu pabarot. Tajos brīžos, kad izdevās māsu pabarot bija liels prieks, bet vel ar vien viņa bieži izvēma visu to ko apēda. Bija pagājušas trīs dienas un ārsti teica, ka māsas stāvokis ir uzlabojies. Tā kā tētis tāpat visu dienu dzīvo pie inkubatora, tad atļāva tētim palikt slimnīcā pie mums un ļāva paņemt arī māsu ar visu inkubatoru uz istabu. Bet ar noteikumu, ka viņai katrā ēdienreizē ir jāizēd noteikts daudzums piena un jāsāk ņemties svarā, ja ne, būs atkal jāpievieno zondei.
Tad nu sākās – bija milzīgs prieks, ka māsai ir labāk, bet priekšā stāvēja grūts uzdevums, kura grūtību mēs sapratām tikai vēlāk. Pirmajā dienā gandrīz visu ko māsai iedevām viņa izvēma. Mums iemācīja kā barot zīdaini kurš guļ un negrib ēst. Ziniet, tas izskatās diezgan vardarbīgi, bet tā kā mēs gribējām, lai mazā ir ar mums, tad darījām visu iespējamo un pat reizēm neiespējamo. Otrajā dienā, barojām māsu un abi ar vīru raudājām, no tā ka nekas īsti neizdodas. Tad mums radās aizdomas, ka viņa izvemj ēdienu tāpēc, ka tik daudz, cik ārsti liek, viņa vienkārši nevar apēst. Tad mēs sākām mānīties, barojām tik cik māsa spēja apēst pati, bet ārstiem teicām, ka izēd tik cik vajag. Šādu eksperimentu mēs vienojāmies veikt vienu dienu, ja nebūs svara pieaugums, tad darīsim kā saka dakteri. Bet par brīnumu otrā dienā neliels svara pieaugums bija. Nu mums mācība bija rokās, barojām tik cik bērns spēja apēst, bet dakteriem teicām kā vajag. Otrajā dienā svara pieaugums bija dubultojies un māsa praktiski jau vairs neatvēma. Tā bija diena, kad vairs par māsas veselību tik ļoti nebija jāuztraucas, jo pēc neirologa vizītes, bija skaidrs, ka nav smadzeņu bojājumu, par ko protams bija milzīgs prieks. Vel divas dienas māsa lēnām, bet pamatīgi ņēmās svarā un arī spēkā. Pēc septiņām darba pilnām dienām, mums visiem kopā bija izdevies sasniegt dvīņu piedzimšanas svaru. Tas bija dubults prieks gan par to ka bērnu jutās labi, gan arī par to ka mūs beidzot laida mājās.
Vel jo projām esam ļoti pateicīgi Cēsu dzemdību nodaļas un Valmieras perinatālās nodaļas personālam par rūpēm, atbalstu, savlaicīgu palīdzības sniegšanu, kā arī par sapratni un cilvēcīgu attieksmi.
